Pavisam nesen man bija tas gods apmeklēt Dailes teātri un noskatīties izrādi “Sapnis par rudeni”, ko režisējis, manuprāt, diezgan labs režisors: M.Gruzdovs. Zināju vien to, ka lugas autors ir kāds ziemeļnieks, Jons Fose. Gaidīju Ingmara Bergmana cienīgu psigolģisko drāmu, bet ieguvu viduvēju uzvedumu.
Esmu apveltīta ar labu fantāziju, tāpēc nevilšus, nerēķinoties ar to, ka esmu Latvijā, Dailes teātrī, biju iedomājusies kaut ko spēcīgu, aizturētas emocijas, dziļas un spēcīgi nospēlētas, ziemeļniecisku minimālismu un skarbumu. Iespējams, savu lomu nospēlēja tas, ka es skrēju un nepaspēju pirms izrādes iebaudīt kafiju ar kādu ciešamu kūku (labu jau Dailes kafetērijā nedabūt) un tāpēc mans spriedums tik bargs.
Man nezināmā Jona Foses luga ir ļoti interesanta: darbība norisinās kapos un lugas autors izmanto dažādus, manuprāt, no kinematogrāfa aizgūtus paņēmienus (piem: montāžu), kurus visnotaļ neierasts vērot teātrī uz skatuves. Lugas darbība? Hmmm… Drīzāk lugā tiek runāts par to, kas notiek strap darbībām, īpašie dzīves starplaiki, kad tiek pārdomāts izdarītais, kad izlaužas aizturēts, ilgi glabāts pārdzīvojums. Lugas raksturs pieprasa ārkārtīgu emocionālu intensitāti. Tiklāt par lugas labumiem.
Te, nu, mēs varam atgriesies, tā sacīt, uz zemes: Rīgā, Dailes teātrī: aktieri nespēja nospēlēt dziļi un atturīgi, aktieri kā parasti spēlēja labu latviešu teātri. Vai režisors nebija atradis īsto ceļu? Teikšu vairāk: ziemeļu autora lugas savdabīgā, teju kinematogrāfiskā forma vietumis izkatījās komiska un netbilstoša un skatītāji sāka ķiķināt vien tāpēc, ka aktieri nespēja godam iznest autora ieceri ar nelineāro, kinematogrāfisko stāstījumu. Komiskais kā reiz rodas tur, kur dziļās emocijas pārvēršas farsā.
Te vēlos pieminēt arī kādu gadījumu skatītāju rindās:
brīdī, kad kāds lugas varonis fantazēja par kapos dusošo cilvēku likteņiem un iespēju tikt ieņemtiem tepat kapos „…iespējams šīs sievietes tēvs savulaik uzrāvis viņas mātei svārkus un paņēmis tepat šais kapos…“ kāda pajauna meitene neizturēja un sāka ķiķināt un te nu blakuspārī sēdošā sirmā kundze nespēja izturēt šādu atbalstu neķītrībām un sūtīja viņai nosodījuma pilnu skatienu. Vai man, dieniņ, tas, nu, reiz ir komiski: skatīt dzīvajā patiesu sašutumu, īstu, neviltoti klīrīgu, iznīcinošu skatienu. Tas ir Bergmana vērts pasākums.
Diemžēl, diemžēl. Neraugoties uz visnotaļ jauko, minimālistisko telpas iekārtojumu un grafiskajiem tērpiem, kas lika atcerēties tieši ‘50to gadu kino ēru un arī aktieru pieklājīgo spēli – es biju dziļi vīlusies, bet iepējams tieši tādēļ, ka manas ekspektācijas netbilda Dailes teātra iespējām. Ko gan darīt? Esmu kosmopolītiska būtne un vēlos baudīt pasaules kvalitāti.
0 Atbildes uz “Izrāde “Sapnis par rudeni””