Ainara Mielava koncerts

Jāsaka godīgi, Ainara Mielava koncerts ir īsts dāmu pasākums, vienīgi tās ir tādas nobriedušas, dzīvē daudz redzējušas un miera alkstošas sirdis. Latviešu dāmas un kungi, kuriem tuvs mierpilns romatisms un skumjas – latviešu iecienītākās sajūtas. 

Koncerts notika Mazajā Ģildē, brīnišķīgā zālē ar gotiskiem motīviem. Ziemassvētku sajūtu pastiprināja arī skatuves noformējums: milzīgs, piesātināti sarkans fons, mazs adventes vainadziņš un liela, tumši zaļa, ar čiekuriem rotāta egle – atturīgs un spēcīgs vizuālais tēls, kas liek attcerēties bērnības nerealizētās vīzijas par ideālajiem Ziemassvētkiem milzīgā, greznā namā, kura lielākajā zālē tiek novietota un izrotāta milzīga, krāšņa egle. Iespējams, mākslinieciski izglītotais Mielavs neļāva nevienam sabojāt savu skatuvi, uz kuras tik lieliski izcēlās triju grupas dalībnieku figūras, pasvītrojot Ainara skumjā vientuļnieka tēlu. Romantiski liriskās dziesmas lieliski iederējās šai vidē, vienīgi ātrākās un roķīgākās Ainaram bija grūti, tā kā mazliet bailīgi dziedāt šai nelielajā zālē, kur sasēduši stīvi skatītāji, kuri labākajā gadījumā sita plaukstas un šūpoja kāju. Protams, ka Ainars lika arī publikai nedaudz padziedāt, un publika paklausīgi arī piedziedāja kaisti un līdzeni kā labi organizēts sēdošs koris. Skaisti. “Skaļāk!” Kur tad, nu, skaļāk, draugs mīļais, ja Tu pats neuzdrīksties bļaustīties šai zālē ar skaistajām vitrāžām? Ainars jokoja, nedaudz sakaitinot publiku ar pārlieku daudziem jokiem par latviešiem un atbalstu krievvalodīgajiem, bet, mīļie draugi, tagad vairs nav ’91.gads un Ainars arī jau sāk šaubīties, vai var lepoties ar savu latvietību. Lai gan A.Mielavs nepašaubāmi iemieso vidējā latvieša ilgas, skumjas un reizēm arī pārgalvību – klusinātu pārgalvību.

Jāatzīst, ka pusotru stundu es pavadīju diezgan jauki un laiks, kā saka, nemanot aizritēja, vienīgi sirsniņa iepukstējās vien pie pazīstamām dziesmām, bet īstu uguni sakurt neizdevās, iespējams, mazā zāle bija par šauru (pēc kāda skatītāja vārdiem) Ainara “plašajai dušai”. 

Advertisements

Izrāde “Sapnis par rudeni”

Pavisam nesen man bija tas gods apmeklēt Dailes teātri un noskatīties izrādi “Sapnis par rudeni”, ko režisējis, manuprāt, diezgan labs režisors: M.Gruzdovs. Zināju vien to, ka lugas autors ir kāds ziemeļnieks, Jons Fose. Gaidīju Ingmara Bergmana cienīgu psigolģisko drāmu, bet ieguvu viduvēju uzvedumu.

Esmu apveltīta ar labu fantāziju, tāpēc nevilšus, nerēķinoties ar to, ka esmu Latvijā, Dailes teātrī, biju iedomājusies kaut ko spēcīgu, aizturētas emocijas, dziļas un spēcīgi nospēlētas, ziemeļniecisku minimālismu un skarbumu. Iespējams, savu lomu nospēlēja tas, ka es skrēju un nepaspēju pirms izrādes iebaudīt kafiju ar kādu ciešamu kūku (labu jau Dailes kafetērijā nedabūt) un tāpēc mans spriedums tik bargs.

Man nezināmā Jona Foses luga ir ļoti interesanta: darbība norisinās kapos un lugas autors izmanto dažādus, manuprāt, no kinematogrāfa aizgūtus paņēmienus (piem: montāžu), kurus visnotaļ neierasts vērot teātrī uz skatuves. Lugas darbība? Hmmm… Drīzāk lugā tiek runāts par to, kas notiek strap darbībām, īpašie dzīves starplaiki, kad tiek pārdomāts izdarītais, kad izlaužas aizturēts, ilgi glabāts pārdzīvojums. Lugas raksturs pieprasa ārkārtīgu emocionālu intensitāti. Tiklāt par lugas labumiem.

Te, nu, mēs varam atgriesies, tā sacīt, uz zemes: Rīgā, Dailes teātrī: aktieri nespēja nospēlēt dziļi un atturīgi, aktieri kā parasti spēlēja labu latviešu teātri. Vai režisors nebija atradis īsto ceļu? Teikšu vairāk: ziemeļu autora lugas savdabīgā, teju kinematogrāfiskā forma vietumis izkatījās komiska un netbilstoša un skatītāji sāka ķiķināt vien tāpēc, ka aktieri nespēja godam iznest autora ieceri ar nelineāro, kinematogrāfisko stāstījumu. Komiskais kā reiz rodas tur, kur dziļās emocijas pārvēršas farsā.

Te vēlos pieminēt arī kādu gadījumu skatītāju rindās:

brīdī, kad kāds lugas varonis fantazēja par kapos dusošo cilvēku likteņiem un iespēju tikt ieņemtiem tepat kapos „…iespējams šīs sievietes tēvs savulaik uzrāvis viņas mātei svārkus un paņēmis tepat šais kapos…“ kāda pajauna meitene neizturēja un sāka ķiķināt un te nu blakuspārī sēdošā sirmā kundze nespēja izturēt šādu atbalstu neķītrībām un sūtīja viņai nosodījuma pilnu skatienu. Vai man, dieniņ, tas, nu, reiz ir komiski: skatīt dzīvajā patiesu sašutumu, īstu, neviltoti klīrīgu, iznīcinošu skatienu. Tas ir Bergmana vērts pasākums.

Diemžēl, diemžēl. Neraugoties uz visnotaļ jauko, minimālistisko telpas iekārtojumu un grafiskajiem tērpiem, kas lika atcerēties tieši ‘50to gadu kino ēru un arī aktieru pieklājīgo spēli – es biju dziļi vīlusies, bet iepējams tieši tādēļ, ka manas ekspektācijas netbilda Dailes teātra iespējām. Ko gan darīt? Esmu kosmopolītiska būtne un vēlos baudīt pasaules kvalitāti.

Kas ir “dāma”?

Reizēm, dzerot kafiju kopā ar maigu meduskūku, kas pārklāta ar melnu melnu šokolādes glazūru, es aizdomājos: “ko gan nozīmē būt dāmai?”  Mūsdienu sieviete sāk līdzināties labi koptam baroka parkam – katrā ziņā kosmētisko salonu dārzniekiem ir rūpīgi jāstrādā, lai sabiedrība to atzītu par “koptu sievieti”: epilācija, depilācija, vaksācija, manikīrs, pedikīrs, frizieris, kosmetologs un vēlams arī solārijs. Pēc visām šīm mocībām sieviete, nezaudējot pašcieņu, var doties uz saunu, sporta klubu vai baseinu. Mūsdienās angļu dārzu mežonīgums nav modē. Vai gan mēs varam likt vienlīdzības zīmi starp “koptu sievieti” un “dāmu”? Nedomāju gan. Manuprāt, īstas dāmas kopjamais dārzs neatrodas bikini apvidū. Īsta dāma izkopj savas manieres, takta izjūtu un eleganci.  Īsta dāma prot atrast vidusceļu un neatstāt novārtā nedz savu ārējo, nedz iekšējo dārzu, priecējot apkārtējo sabiedrību ar savu izsmalcinātību.

“Laimīgās dienas”

“Laimīgās dienas” ir jāpavada mierīgi, vislabāk mājās, nesteidzīgi baudot īpaši smalkas kūkas kopā ar klasisko kjanti sarkanvīnu. “Laimīgās dienas” ir paredzētas apcerei un pārdomām. Valstsvīriem un īpaši valstsievām vajadzētu saprast šo sieviešu vajadzību un iejūtīgi ieviest “Laimīgo dienu” brīvdienas. Vienīgi tas varētu būt papildus iemesls diskriminēt sievietes: kurš darba devējs spētu pieciest “Laimīgo dienu” oficiālās brīvdienas klāt pie dekrēta atvaļinājuma? 

Dāmas un kungi!

Labdien!

Šī ir mana pirmā diena un pirmais ieraksts šai mītnē. Esmu ārkārtīgi priecīga, ka esmu atradusi vietu mākslas daudzināšanai un smalkās gaumes attīstīšanai plašākās tautas masās. Mēģināšu nekavēt Jūsu laiku ar tukšām pļāpām, bet lūkot padarīt to piepildītu un audzinošu.


janvāris 2018
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
« Jan    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Blog Stats

  • 387 hits